Muitas vērtības noteikšana

Preču muitas vērtības pamatbāze jeb pamatmetode – muitas vērtības noteikšana, pamatojoties uz darījuma vērtību (1.metode) (SMK 70.pants).
Ja preču muitas vērtību nevar noteikt pēc 1.metodes, to nosaka, secīgi piemērojot palīgmetodes – visas pārējās metodes (no 2. līdz 6.metodei), līdz pirmajai, saskaņā ar kuru konkrētā gadījumā var noteikt muitas vērtību (SMK 74.pants).

 Atgādinām, lai muitas vērtības noteikšanā varētu izmantot darījuma vērtību, jāizpildās šādiem kritērijiem:

• jābūt pirkšanas-pārdošanas darījumam un īpašuma tiesību maiņai uz preci;
• jābūt cenai, kas faktiski samaksāta vai maksājama par preci;
• precei jābūt pārdotai eksportam uz ES;
• nepastāv ierobežojumi, kas ietekmējuši preces pārdošanas cenu.

• to preču vērtību, kuras pārdod eksportam uz Savienības muitas teritoriju, nosaka muitas deklarācijas pieņemšanas laikā, pamatojoties uz pārdošanu, kas veikta tieši pirms preču ievešanas minētajā muitas teritorijā;
• ja preces pārdod eksportam uz Savienības muitas teritoriju pagaidu uzglabāšanai vai tām piemērojot īpašo procedūru, izņemot iekšējā tranzīta procedūru, galapatēriņa procedūru vai procedūru “izvešana pārstrādei”, darījuma vērtība tiks noteikta, pamatojoties uz minēto pārdošanu (IA 128.pants).

Lai noteiktu muitas vērtību pēc darījuma vērtības, ņem vērā atlaides, ja muitas deklarācijas pieņemšanas laikā pārdošanas līgumā paredzēta to piemērošana un apjoms.

Ņem vērā ar pirmstermiņa samaksu saistītās atlaides, kas attiecas uz precēm, par kurām cena faktiski nav samaksāta muitas deklarācijas pieņemšanas laikā.

Neņem vērā atlaides, kas izriet no līguma grozījumiem, kuri veikti pēc tam, kad pieņemta muitas deklarācija (IA 130.pants).
 

Vēršam uzmanību, ka gadījumos, ja samaksa par preci pilnībā vai daļēji veikta ar uzkrātajiem bonusa punktiem, kas piešķirti par iepriekš veiktajiem pirkumiem, tad šāds maksājamās summas samazinājums nav uzskatāms par atlaidi. Tādējādi, nosakot preces muitas vērtību pēc darījuma vērtības metodes, tai jāatbilst rēķinā norādītajai preces pilnajai cenai, t.i. faktiski samaksātajai summai un summai, kas nosegta ar bonusa punktiem.

Par precēm faktiski samaksātās vai maksājamās cenas korekciju, ko par labu pircējam izdara pārdevējs, var ņemt vērā muitas vērtības noteikšanai, ja ir izpildīti šādi nosacījumi: 

1. precēm bija trūkumi laikā, kad tika pieņemta muitas deklarācija laišanai brīvā apgrozībā;
2. ar nolūku kompensēt trūkumu, pārdevējs veica korekciju, lai izpildītu jebkuru no šādiem pienākumiem:
   1.  līgumsaistības, kuras tas uzņēmās, pirms tika pieņemta muitas deklarācija;
   2.  tiesību aktos paredzētās uz precēm attiecināmās saistības (IA 132.pants).

Ja ievestu preču muitas vērtību nosaka saskaņā ar darījuma vērtību, tad faktiski samaksātai vai maksājamai cenai jāpieskaita honorāri un licences maksas, kas attiecas uz novērtējamām precēm un tieši vai netieši jāmaksā pircējam kā preču pārdošanas nosacījums, ciktāl tie nav iekļauti preces cenā (SMK 71.panta c) apakšpunkts).

Honorāri un licences maksas ir saistītas ar ievestajām precēm, ja saskaņā ar licenci vai autoratlīdzības līgumu nodotās tiesības ir iekļautas precēs. Honorāra vai licences maksas summas aprēķina metode nav izšķirošais faktors.

Ja metode, pēc kuras aprēķina honorāru vai licences maksu summu, izriet no ievesto preču cenas, tad gadījumos, kad nav pretēju pierādījumu, var uzskatīt, ka minēto honorāru vai licences maksu maksājums ir saistīts ar vērtējamajām precēm.

Ja honorāri un licences maksas daļēji ir saistītas ar vērtējamajām precēm un daļēji ar citām sastāvdaļām vai elementiem, ko precēm pievieno pēc to ievešanas, vai arī aktivitātēm vai pakalpojumiem, ko veic pēc ievešanas, izdara atbilstošu korekciju.

Uzskata, ka honorāri un licences maksas ir samaksātas kā ievesto preču pārdošanas nosacījums, ja ir izpildīts jebkurš no šādiem nosacījumiem:

• pārdevējs vai ar pārdevēju saistīta persona pieprasa, lai pircējs veic šo maksājumu;
• pircēja maksājums ir veikts, lai izpildītu pārdevēja pienākumu saskaņā ar līgumsaistībām;
• preces nevar pārdot pircējam vai pircējs nevar nopirkt preces, ja nav samaksāti honorāri vai licences maksas licences devējam.

Valsts, kurā honorāru vai licences maksu maksājuma saņēmējs veic uzņēmējdarbību, nav būtisks apsvērums (IA 136.pants).

Tiek paplašināti nosacījumi, lai maksājums tiktu uzskatīts par pārdošanas darījuma nosacījumu – ja pircējs nevar iegādāties preces, nemaksājot autoratlīdzību vai licences maksu, tad tas tiek uzskatīts par preču pārdošanas nosacījumu un minētais maksājums jāiekļauj muitas vērtībā.

Ja ievestu preču muitas vērtību nosaka saskaņā ar darījuma vērtību, tad faktiski samaksātai vai maksājamai cenai jāpieskaita šādi maksājumi līdz pat vietai, kur preces tiek ievestas Savienības muitas teritorijā:

• ievesto preču pārvadāšanas un apdrošināšanas izmaksas, un
• ar ievesto preču pārvadāšanu saistītās kraušanas un apstrādes izmaksas (SMK 71.panta e) apakšpunkts).

Vieta, kurā preces tiek ievestas Savienības muitas teritorijā, tiek noteikta saskaņā ar IA 137.pantu.

Ja preces pārvadā ar vienu un to pašu transportlīdzekli uz vietu, kas atrodas tālāk par vietu, kurā preces ieved Savienības muitas teritorijā, tad pārvadāšanas izmaksas novērtē proporcionāli attālumam līdz vietai, kurā preces ieved Savienības muitas teritorijā, ja vien muitas dienestiem netiek pierādīts, kādas izmaksas būtu radušās saskaņā ar standarta kravas pārvadāšanas likmju sarakstu preču pārvešanā uz vietu, kurā preces ieved Savienības muitas teritorijā.

Ja pārvadājumi ir bez maksas vai pircēja nodrošināti, pārvadāšanas izmaksas, kuras jāiekļauj preču muitas vērtībā, aprēķina saskaņā ar pārvadāšanas kravas likmju sarakstu, ko parasti izmanto tiem pašiem transportlīdzekļa veidiem (IA 138.pants).

Pasta maksājumus, ko saistībā ar precēm, kuras sūta pa pastu, iekasē līdz galamērķa vietai, iekļauj šo preču muitas vērtībā, izņemot Savienības muitas teritorijā iekasētus papildu pasta maksājumus (IA 139.pants).

Aviopārvadājumu izmaksas, tostarp ekspress piegādes izmaksas, kuras jāiekļauj preču muitas vērtībā, nosaka saskaņā ar IA 23-01. pielikumu.

Konsignācijai ievesto konkrēto ātrbojīgo preču, kas uzskaitītas IA 23-02.pielikumā, muitas vērtību var tieši noteikt saskaņā ar SMK 74.panta 2.punkta c) apakšpunktu (vērtība, kas balstās uzvienas vienības cenu). Šim nolūkam dalībvalstis paziņo vienības cenas Komisijai, un Komisija tās izplata ar TARIC starpniecību. Šādas vienības cenas var izmantot, lai noteiktu ievesto preču muitas vērtību 14 dienu laika periodiem. Katrs periods sākas piektdienā (IA 142.pants).

Kā pavaddokuments tiek prasīts rēķins, kas attiecas uz deklarēto darījuma vērtību (IA 145.pants).

Tas nozīmē, ka, deklarējot preču muitas vērtību, pēc darījuma vērtības - kā pamatojums faktiski samaksātajai vai maksājamai cenai - kalpo rēķins (invoice), nevis proforma-rēķins vai cits dokuments, kas nav gala rēķins.

Dokumentu skaits un raksturs, kas nepieciešami muitas vērtībai, ir atkarīgs no izmantotās vērtības noteikšanas metodes.

Eiropas Komisija ir skaidrojusi, ka rēķins ir komercdokuments, ko pārdevējs izsniedz pircējam. Tas attiecas uz pārdošanas darījumu par preču piegādi. Tajā parasti ir izveidota datu kopa, norādot pircēja un pārdevēja nosaukumu un adresi, preces aprakstu, daudzumu un cenu. Pēc izsniegšanas rēķins tiek reģistrēts pārdevēja grāmatvedības sistēmā. Muitas vajadzībām to galvenokārt lieto importa kontrolei un kā pavaddokumentu muitas vērtēšanas nolūkā. Savukārt proformu-rēķinu var izmantot dažādās situācijās (piemēram, piedāvāt preces vai pakalpojumus). Proforma-rēķins netiek iegrāmatots ne pārdevēja (debitors), ne pircēja (kreditors) grāmatvedības kontos. Proformām-rēķiniem nav juridiska spēka, vismaz Savienības muitas tiesību aktu kontekstā. Proformas-rēķini, iespējams, varētu tikt izmantoti sekojošās situācijās:

• importējot preces, uz kurām attiecas īpašie nodokļi (nodokļi, kurus nenosaka procentos no objekta vērtības “non-ad valorem”), vai preces nav pakļautas pārdošanai (dāvanas, paraugi);
• saskaņā ar SMK tiesisko regulējumu vienkāršotā deklarēšanā, nodrošinot, ka ir iesniegtas attiecīgajā periodā papildu deklarācijas un ir piemērots atliktais nodokļu maksājums.”

Ja ievesto preču muitas vērtība vienā sūtījumā pārsniedz 20 000 EUR, iesniedzot muitas deklarāciju EMDAS (Elektroniskā muitas datu apstrādes sistēma), būs jāsniedz detalizēta informācija par darījumu, atbildot uz jautājumiem, kas noteikti  pārejas perioda DA 8.pielikumā esošajā vērtības deklarācijas formā. Minēto vērtības deklarācijas formu muitas iestāde var lūgt iesniegt arī gadījumos, kad nepieciešamas detalizētas ziņas par sūtījumu, kura vērtība nepārsniedz 20 000 EUR, piemēram, pēcmuitošanas pārbaudes ietvaros (SMK 15.pants). 

Muitas dienesti, saņemot pieteikumu, var atļaut, ka uz konkrētu kritēriju pamata nosaka šādas summas, ja tās nav izsakāmas skaitļos dienā, kad tiek pieņemta muitas deklarācija:

1. summas, kas ir jāiekļauj muitas vērtībā saskaņā ar 70.panta 2.punktu (faktiski samaksātā vai maksājamā cena ir kopējā summa, ko pircējs par ievestajām precēm ir samaksājis vai kas viņam jāmaksā pārdevējam vai trešajai personai pārdevēja labā, un tā ietver visus maksājumus, kuri ir samaksāti vai jāmaksā saskaņā ar ievesto preču pārdošanas nosacījumiem);
2. summas, kas minētas 71. un 72.pantā (pieskaitāmie un atskaitāmie izdevumi) (SMK 73.pants)

Atļauju drīkst piešķirt, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

1. SMK 166.pantā minētās procedūras (vienkāršotā deklarēšana) piemērošana šajos apstākļos nozīmētu nesamērīgas administratīvas izmaksas;
2. noteiktā muitas vērtība būtiski neatšķirsies no muitas vērtības, kas tiks noteikta bez muitas atļaujas.

Atļaujas piešķiršana ir atkarīga no tā, vai pieteikuma iesniedzējs ir izpildījis šādus nosacījumus:

1. tas atbilst SMK 39.panta a) apakšpunktā noteiktajam kritērijam (atzītā komersanta statuss);
2. tas uztur grāmatvedības sistēmu, kas ir saskaņā ar vispārpieņemtiem grāmatvedības principiem, kurus piemēro dalībvalstīs, kur tiek veikta uzskaite, un kas veicina uz auditu balstītu muitas kontroli. Grāmatvedības sistēmā ir vēsturisko datu reģistrs, kas nodrošina revīzijas izsekojamību, sākot ar brīdi, kad dati ievadīti lietā;
3. tas nodrošina administratīvu organizāciju, kas atbilst uzņēmuma veidam un lielumam un kas ir piemērota preču plūsmas vadībai, un nodrošina iekšējo kontroli, kurā iespējams noteikt nelikumīgus vai neatbilstīgus darījumus (DA 71.pants).

Ja muitas dienestiem ir pamatotas šaubas, ka deklarētā darījuma vērtība ir kopējā cena, kas samaksāta vai maksājama, tie var pieprasīt, lai deklarētājs sniedz papildu informāciju.

Ja muitas dienestu šaubas netiek kliedētas, tie var nolemt, ka preču vērtību nevar noteikt saskaņā ar Kodeksa 70.panta 1.punktu (IA 140.pants).

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra Regulas (ES) Nr.952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (sadaļas tekstā – SMK), 69.–74.pants.

Komisijas 2015.gada 28.jūlija Deleģētās regulas (ES) 2015/2446, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr.952/2013 attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem Savienības Muitas kodeksa noteikumiem (tekstā – DA), 71.pants.
 

Komisijas 2015.gada 24.novembra Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (tekstā – IA), 127.–146.pants un 23.-01.–23.-02.pielikums.
 

Komisijas 2015.gada 17.decembra Deleģētās regulas (ES) 2016/341, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr.952/2013 attiecībā uz pārejas noteikumiem, kurus paredz attiecībā uz konkrētiem Savienības Muitas Kodeksa noteikumiem, ja attiecīgās elektroniskās sistēmas vēl nedarbojas, un groza Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2015/2446, 6.pants, 8.pielikums.

Eiropas Komisija ir izstrādājusi vadlīnijas SMK IA 128., 136. un 347.panta piemērošanai. Vadlīniju 2.nodaļā ir ietverti praktiski piemēri, kas ilustrē, kā konstatēt attiecīgo pārdošanu darījuma vērtības noteikšanai saskaņā ar IA 128. panta 1. un 2. punktu (pārdošana, kas veikta tieši pirms preču ievešanas Savienības muitas teritorijā, vai pārdošana, kas veikta, kamēr preces ir pagaidu uzglabāšanā vai tām piemērota īpaša procedūra). Vadlīniju 3.nodaļā sniegta informācija par IA 136.panta piemērošanu attiecībā uz honorāru un licenču maksu iekļaušanu preču muitas vērtībā.